Pirmdiena, 2017. gada 11. decembris

Meklis

Statistika

Tava IP: 107.20.115.174
Tagad portālu čolē: 1

 

PAR SUITIEM

„Neesmu suits, es pat nemāku to pareizi pateikt”
Tā apgalvo Alsungas muzeja vadītāja Ilona Ratniece. „Jo īstie suiti saka: „Es nav suits.”” Tomēr viņas ieguldījums novada vēstures izzināšanā un publiskošanā ir ievērības cienīgs.

Burdona gaidās

I.Ratniece gatavojas starptautiskajam burdona festivālam, kas pēc pusotras nedēļas notiks suitu pusē, arī Alsungā. Muzeja logi jāaizsedz ar aizkariem, tur viņa izvietos fotogrāfijas no Latvijas Universitātes folkloristu ekspedīcijām, kas vairākus gadus pētīja suitu kultūrvēsturisko mantojumu.
Sestdien, 7. jūlijā, kad muzejā būs folkloras speciālistu zinātniskā konference, ārpusē tiks klāti galdi, uz ugunskura divos lielos katlos vārīti kartupeļi („Vai tu zini, kas ir cūkrāceņi?” viņa ar smaidu vaicā) un putra – suitu nacionālie ēdieni. Interesenti varēšot nobaudīt arī ķīseni (citviet sauktu par auzu pārslu ķīseli), sklandraušus, leiti (karsētu pusgatavu skāba krējuma sviestu, ko ēd ar tiem pašiem cūkrāceņiem jeb ar mizu vārītiem kartupeļiem). Putra – tā ir tikko vārīta, svaiga skābputra, nevis ieskābēta, kādu pieņemts uzskatīt par īsto variantu. To varēs baudīt gan ciemiņi, gan konferences dalībnieki, kad nāks ārā.
„Vislabāk izdodas pasākumi, kas veidojas dabiski, nevis stingri pēc pulksteņa,” uzskata I.Ratniece, tādēļ arī mielošanās nav saplānota pa minūtēm. „Vai tad cilvēki jādzen prom, ja viņi vēl grib pasēdēt?” Muzeja vadītāja domā, ka festivāla laikā šeit iegriezīsies gan vietējie, gan ciemiņi, kas būs atbraukuši paklausīties un noskatīties koncertus: „Tad viņi
pašiverēs arī pa Alsungu!”

Muzeja vasara

Alsungas novada muzejā vasarā – tūrisma sezonā – nav jēgas rīkot tematiskas izstādes, atzīst vadītāja. Tad apmeklētāju vidū vairākums ir iebraucēji, un viņiem, visticamāk, nebūs interesanti, piemēram, pētīt, kā sauca vidusskolas absolventus 1965. gadā. Tādēļ šovasar muzejā skatāma alsundznieces, keramikas studentes Sanitas Ābelītes darbu izstāde, bet pērn šai pašā laikā bija kādas tekstilmākslinieces veikums. Alsungas vidusskolas vēstures izstāde, kuru aplūkoja arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tagad atgriezusies muzeja krātuvē.
„Es viņiem izstāstu par vēsturi, tad aizejam apskatīt vecos krāmus, kā es saucu senos priekšmetus, parādu bildes, kurās redzams, kā senāk kulta labība, kā būvēta māja. Un nav svarīgi, vai to dara Miķelis vai Jānis – vēsture mums visiem daudzmaz vienāda. Vai svarīgi, ka cilvēkus izveda no piecām vai divdesmit piecām mājām? Tad es parādu bildi, kur ir kulšanas talka, un ciemiņam interesanti paskatīties, ko tur dara, piemēram, partordziņš.”

Sava vieta – mākslai

„Kad cilvēki iepazinušies ar Alsungu, viņi ienāk un paskatās mākslas izstādi, kādu varētu redzēt arī Rīgā vai Siguldā. Arī šeit var izbaudīt kaut ko skaistu. Ja ir interese, varu pastāstīt par tehniku, kādā darbs veidots, bet citam to nevajag. Sanita Ābelīte ir vietējā meitene, studente, un tas nekas – nav jau uzreiz jābūt lielam māksliniekam. Pērn caur paziņām mani sameklēja Zane Vizule, kas Mākslas akadēmiju beigusi kā tekstilniece. Viņa dzīvo Rīgā, bet piedāvāja parādīt savus darbus. Bija labi mums un viņai, jo – ja gribi savus darbus rādīt Rīgā, tev salonam jāmaksā pārsimts latu, un ne jau katram tādi ir pie rokas. Šeit ne mēs ko prasījām, ne arī viņa. Pagājušais gads apmeklējumu ziņā mums bija labs gads, un viņas darbiņus redzēja daudzi, turklāt tos nenomāca citi darbi. Te tie varēja elpot! Salonos jau ir arī tādi ar vārdu, ar bārdu. Kas pamanīs tādu jauno, ko neviens nepazīst? Kad izstāde beidzās, mums bija noslēguma vakars, pasēdējām jaukā pulciņā, un beigās, kad vācām darbus nost, bija ļoti laba sajūta, kad viņa teica paldies.
Šeit nav kā Rīgā, kur grozās pastāvīgā izstāžu sabiedrība, kas cits citu pazīst, visu zina. Mūsējie atnāk, paskatās, es katru mēģinu pievilkt, pastāstu par materiālu un tehniku, kā darbiņš veidots, un tad arī tantei, kas par mākslu neko nezina, kļūst interesanti: ak tad tā tas notiek!?
Sanita savu izstādi pati iekārtoja, es teiktu, ka ļoti studentiski. Šie ir mācību darbi no Mākslas akadēmijas, kur viņa nupat trešo kursu pabeidza. Un kāpēc ne? Jāļauj! Viņa taču ir mūsu pašu! Vai tad vienmēr jābūt tā, ka pravieti tēvzemē neatzīst? Arī tante, kas apskata Sanitas darbus, varbūt sapratīs, ka trauki nav tikai tie, kuros krējumu ielej vai tēju. Un viņai šī izstāde varbūt dod ko vairāk nekā galvaspilsētas izlutinātajiem apmeklētājiem.”

Plāni, plāni...

„Es saku, ka muzeja vadītājam jābūt plaša profila profānam: jāzina no visa pa druskai. Nākamgad būtu jāiziet akreditācija, tādēļ daudz jāmācās, jo vērtē ne jau izstādes vien. Pareizi jākārto krājumi, ko agrāk sauca par fondiem. Izstādes savlaicīgi jāplāno, un plāni jāsaskaņo ar Muzeju valsts pārvaldi.”
Muzejam atvēlēts vēl pāris telpu, bet tās aizņem vidusskola. I.Ratniece jau iztēlēm skata vietu, kurā viņa grib iekārtot seno darbarīku un lauksaimniecības tehnikas ekspozīciju. „Es paziņām stāstīju, ka gribu tur logiem kā aizkarus pielikt lupatu segas, ko pati noaudīšu – man šeit ir darbojošās stelles. Viena sieva saka: „Bet tā jau nekur nav!” Atbildēju, ka pie mums tā būs tieši tāpēc, ka nekur citur nav!” Trīs no nepieciešamajām segām jau gandrīz gatavas.

Juris Lipsnis

2007. gada 27. jūnijs.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Sadaļa: PAR SUITIEM
Ievietoja: Māris / 2007.07.05 08:38
Komentari

Mani sauc:

Komentars:

Apstiprinājuma kods:
Apstiprinājuma koda bilde

Var izmantot <b><i><a><ul><li><p><hr> HTML tagus



Šodien uzsauc!

Vārda dienas svin:
Valdis, Voldemārs, Valdemārs

Dzimšanas dienas svin:

Citi notikumi: